lai sasmeltos pārpārēm kultūras dzīvi, kas Norvēģijā pietrūka, sapirku biļetes uz teātriem un brīvprātīgi dalot austiņas Baltijas Pērlē, noskatījos vairākas filmas. Kas mani pārsteidza šajā - publika! Nevarēju saprast, kas noticis un mainījies 8 mēnēšu laikā, kā publika var tā sabojāties. Ja tas būtu viens gadījums, neņemtu nopietni, bet tā kā:
* JRT izrādes laikā, cilvēks var piecelties un iziet ārā parunāties pa mobilo telefonu;
*Dailes teātrī, kad izrāde jau notiek, nākt zālē un sēsties savā pirmajā rindā (atceros kā es vienreiz pirms dažiem gadiem nokavēju izrādes sākumu. Man norādīja vietu zāles malā, neatkarīgi, ka nopirktā vieta bija vidū);
* nākt kino zālē 10 minūtes pēc filmas sākšanās (un tādi bija daudzi!);
* izrādes un filmu laikā lūkoties savā mobilajā, tā tumsā radot uzmanību pievērsošu gaismas punktu.
Kaut kā jocīgi
